Galvenie » 2010 » Janvāris » 6 » Pieradiniet bērnu pie disciplīnas ar mīlestību
15:16:35
Pieradiniet bērnu pie disciplīnas ar mīlestību
  Laba audzināšana ir otrā svarīgā mācība, kuru tu sniedz savam bērnam. Pirmā ir mīlestība.
 
Vārda «disciplīna» primārā nozīme ir «zinātne», nevis «sods», bet šīs zinātnes mērķis ir paškontrole – palīdzēt bērnam uzzināt un saprast izteicienu «Tev jāpārtrauc», «Tu to vari izdarīt pats» nozīmi.
 
Četrus vai piecus gadus vecs bērns, kurš māk turēt sevi rokās, ir bērns, kurš atrodas drošībā. Tas nozīmē, ka viņš var sevi kontrolēt, un viņš jūtas lepns par to. Bērns, kurš šīs robežas neapzinās, visu laiku centīsies izaicināt pieaugušos, izmisīgi vēloties, lai kāds viņam pateiktu: «Nē! Izbeidz!» Selma Fraiberga savā grāmatā «Maģiskie gadi» raksta, ka bērns, kurš neapgūst pienācīgu uzvedību, jūtas nemīlēts.
 
Kādā veidā tu kā māte vari parūpēties par šādu mācību? Sakot bērnam – vai nu ar vārdiem, vai rīcību: «Ik reizes, kad tu rīkosies slikti, es būšu spiesta tevi apturēt – līdz brīdim, kamēr tu neiemācīsies to pārtraukt pats».
 
Sišana nav risinājums
 
Šāda veida audzināšanas pasākumus pieļaut nedrīkst. Tā nav cilvēka cienīga rīcība. Bērns reti mācās, ja viņš tiek fiziski iespaidots, bet, ja arī mācās, tad tikai, slēpjot savas jūtas un niknumu. Visticamākais šādas audzināšanas iznākums būs bērna tiekšanās pēc revanša un savu dusmu izgāšana uz citiem.
 
Selma Fraiberga savā grāmatā raksta: «Mēs dzīvojam vardarbības pārpilnā sabiedrībā. Ja mēs mācām saviem bērniem, ka vardarbība ir pārpratumu risināšanas veids, mēs - paši vecāki – ieaudzinām bērna apziņā vardarbības kā dzīves veida izpratni. Vai tiešām mēs to vēlamies? Turklāt fiziski ietekmēt bērnu mēs nesodīti varēsim tikai tik ilgi, kamēr būsim lielāki un apķērīgāki par savu atvasi.
 
Tomēr tieši tā pret vairumu no mums izturējās tad, kas augām mēs paši. Tādēļ mums ir grūti nereaģēt ar sodu, kas mēs pārstājam sevi kontrolēt. Mana māte parasti izmantoja krūma zaru, kuru mums pašiem vajadzēja izvēlēties. Vienmēr, kad tā notika, gan es, gan viņa visu laiku raudājām. Mums abām tas bija ļoti traumējošs pārdzīvojums. Es nozvērējos, ka nekad mūžā to nedarīšu saviem bērniem. Un tomēr, kad viņi bija patiesi «nepaklausīgi», es ne reizi vien kritu kārdinājumā pielietot spēku.
 
Kad mēs pamanām sava bērna nepiedienīgo uzvedību, mēs bieži vien sākam nervozēt, zaudējam kontroli pār emocijām, kļūstam pārspīlēti.
 
Vai tas ir mūsu mērķis? Mans piecgadīgais mazdēls nesen savai mammai (tas ir, manai nepaklausīgajai meitai) teica: "Māmulīt,  labāk parunāsim par to tad, kad tu būsi nomierinājusies.”
 
Tieši tāpēc tad, kad bērns vairs nespēj sevi kontrolēt un viņu nepieciešams apsaukt, ir tik svarīgi, lai vecāki saglabātu mieru un pašsavaldību un vienmēr atcerētos, ka mērķis ir mācība, nevis sods kā tāds.
 
Robežu noteikšana soli pa solim
 
Vecākiem ir grūti tikt galā ar disciplīnas problēmām. Vecākiem, kas strādā ārpus mājas, ir grūti noteikt robežas, kad viņi pārrodas pēc visas dienas prombūtnes. Daudzi mājās strādājošie vecāki uzskata, ka viņiem vajag «izmantot vārdus» tā vietā, lai noteiktu un ievērotu stingras robežas. Varbūt viņi cenšas izvairīties no uzskatu sadursmes, pie kuras neizbēgami novedīs robežu noteikšana. Disciplīnas ievērošana kļūst vēl grūtāka, ja vecāki ir pakļauti stresam. Kad tu jūti, ka nespēj sevi kontrolēt, un apzinies, ka esi nikna uz savu bērnu, tu jūties satriekta. Kā rīkoties ar disciplīnu šajā gadījumā? Lūk pāris ieteikumi:
  • Nosaki jau iepriekš, kādi jautājumi ir apspriežami, bet kādi – nē. Piemēram, drošība ir nediskutējams jautājums. Ja šīs robežas ir novilktas, ir vieglāk noteikt stingrus principus un sekas, un būt kategoriskai to izpildē.
  • Ja runa ir par diskutējamu jautājumu, pietaupi disciplīnu patiesi svarīgām lietām. Pastāvīga "nē” teikšana noved pie tā, ka tas kļūst par tukšu skaņu. Daudz interesantāk ir vērot, kā mamma nervozē un pārcieš sekas?
  • Esi mierīga, bet nepiekāpies. Ja iespējams, esi konsekventa. Ja nē, neatkārto vienu un to pašu vairākas reizes.
  • Kad bērns pārstāj sevi kontrolēt un nepieciešams atgādināt viņam par disciplīnu, mēģini tikt galā ar situāciju, bērnu izolējot.
  • Tiklīdz tu pārtrauksi šo apburto loku, pēc iespējas ātrāk atkal apsēdieties cieši blakus viens otram. Paskaidro, kāpēc tu tā rīkojies. Atkārto vārdus: "kamēr tu pats nespēsi pārtraukt”. Novirzi viņu uz domām, kā to panākt. Haims Žino (Haim Ginott) rekomendēja jau līdz 4 gadu vecumam likt bērnam izjust daļēju atbildību par savu rīcību: "Es dusmojos, ka tu tā dari. Es negribu uz tevi dusmoties. Padomā, kā lai es tev palīdzu nerīkoties tā, pirms vēl kaut kas ir atgadījies?” Ja bērnam ir kāda ideja, noteikti to izmēģini un uzslavē bērnu, ja tā līdzēs.
  • Ietiecams arī apsvērt, ko varētu nozīmēt tas, ka šāda bērna uzvedība atkārtojas atkal un atkal. Ja dažos gadījumos bērna uzvedība ir normāla, pajautā sev: "Par ko tas liecina?” Piemēram, melošana vai sīkas zādzības ir tipiskas četrus un piecus gadus veciem bērniem. Melošana atspoguļo bērna tieksmi vēlamo, krāšņās ilūzijas, pieņemt par esošu un notikušu faktu. Sīkās zādzības ir daļa no tieksmes būt "tādam pašam” kā persona, no kuras viņš kaut ko nočiepj. Protams, tas nenozīmē, ka bērnam var nemācīt pienācīgu uzvedību. Taču viņa rīcības slēpto motīvu izprašana var sniegt tev nepieciešamo līdzsvaru, lai nepārspīlētu savu reakciju. Pareiza bērna rīcības interpretācija var viņam kļūt par iedarbīgāku sodu, kā jebkura cita disciplīnas forma: "Es zinu, ka tu vēlētos, lai tā ir īstenība, un es arī vēlētos, lai tā būtu. Bet mēs abi labi zinām, ka tā nav.” 
  • Kad viss jau ir garām, novienādo negatīvo ar patiesi pozitīvo: «Tas ir brīnišķīgi, ka viss ir beidzies un mēs atkal varam būt kopā. Tagad es vairs nevaru uz tevi dusmoties.»
  • Pirmām kārtām atceries, ka tava uzvedība ir piemērs, ka arī tavs bērns var sevi kontrolēt. Tā ir milzīga atbildība.
  •  
Pievienotie faili: Attēls 1
Kategorija: Dažādi | Skatījumu skaits: 1835 | Pievienoja: AIRITA | Reitings: 0.0/0