Vecākiem - Žurkas
Žurkas

Pieaugusi žurka ir 15-20 cm gara un 200 -400 g smaga. Dzīves ilgums ap 3 gadi. Grūsnība - 20 -23 dienas, piedzimst 6 -10 mazuļi.

Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu, kad žurka pieradināta, to var laist pastaigā pa dzīvokli. Minimālie būra izmēri 40 x 30 x 30 cm. Būri aprīko ar mājiņu, kāpnēm un tuneļiem. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).

Ēdināšana: kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - sienu, *) liesu jēlu gaļu, biezpienu, olas, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi). Nebarot ar sieru un gaļas izstrādājumie (desas, žāvēta gaļa, utt)

Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta

 

 

Viss par žurkām:

Žurka tikai pēdējos gados gūst popularitāti kā mājas dzīvnieks. Parasti šie dzīvnieki, kas, domājams, cēlušies no pelēkās žurkas (Rattus norwegicus), sastopami laboratorijās. Žurkas ir vieni no nedaudzajiem dzīvniekiem, kas lielā mērā ietekmējuši cilvēces vēstures gaitu. Būdami daudzu bīstamu infekcijas slimību pārnēsātāji, šie dzīvnieki ir bijuši nāvējošu epidēmiju izplatītāji.

Četrpadsmitā gadsimta vidū katrs ceturtais Eiropas iedzīvotājs krita par upuri mērim. Mūsdienās bīstamā slimība ir uzvarēta, taču žurkas turpina kaitēt cilvēkam, iznīcinot pārtikas krājumus.

Ar žurkām cīnās nepārtraukti un bezcerīgi.

Pelēkās žurkas dzīvo grupās. Savstarpējās attiecības ir ļoti interesantas un organizētas augstā līmenī. Savā sabiedrībā žurku mātītes var kopīgi audzināt mazuļus, turklāt mātes baro gan savus, gan kaimiņu bērnus. Dzīvnieki pazīst viens otru pēc smaržas un sazinās ar savdabīgas valodas starpniecību.

Astoņpadsmitā gadsimta vidū Eiropā par izmēģinājumu dzīvniekiem sāka izmantot albīnās žurkas laboratorijās. Žurkas ir vieni no visvairāk izpētītajiem mūsu laikabiedriem. Pārvācoties no laboratorijas apstākļiem mūsu mājās, baltās žurkas (kas gan mēdz būt arī plankumainas vai pat melnas) ir kļuvušas par interesantiem, gudriem un draudzīgiem kompanjoniem.

Nebrīvē žurkas parasti dzīvo trīs gadus, taču ir zināmi ilgdzīvotāji, kuru mūža ilgums sasniedzis astoņus gadus. Divu, divarpus mēnešu vecumā žurkas sasniedz dzimumgatavību. Pieaugusi baltā žurka sver 200-400 g, ķermeņa garums 10-15 cm. Aste žurkām ir gara un klāta ar zvīņainu ādu ar retiem matiņiem. Neveikli satverot žurku aiz astes, astes āda var palikt rokās.

Žurkas ir spējīgas vairoties jau sešu astoņu nedēļu vecumā. Mazuļi tiek iznēsāti 20-23 dienas, piedzimstot tie ir kaili un akli, taču aug ļoti ātri un divdesmit dienu vecumā tos jau var atšķirt no mātes.

Žurkām un pelēm redze nav pārāk labi attīstīta. Skaidri saredzēt priekšmetus tās var tikai no neliela attāluma. Baltajiem laboratorijas dzīvniekiem redze ir vēl vājāka.

zurka.jpgTurēšana

Mājas žurka var tikt turēta arī vienatnē, ja vien saimnieks var veltīt pietiekoši daudz laika savam audzēknim. Ja vēlaties turēt vairākus dzīvniekus, tiem jābūt viena dzimuma, citādi zvēriņi netraucēti vairosies. Mātītes, atšķirībā no tēviņiem, daudz retāk iezīmē savu teritoriju ar urīnu.

Žurkas ir viegli pieradināmi dzīvnieki, kas labi pazīst savu saimnieku. Mājas apstākļos nav nepieciešams visu laiku turēt žurku krātiņā. Saprātīgajam dzīvniekam patīk kontaktēties ar kopēju un piedalīties ģimenes dzīvē.

Žurkai, kura tiek regulāri izlaista pastaigās, nav vajadzīgs liels sprosts. Vispiemērotākais ir stiepļu būris ar kāpnītēm, tuneļiem un mājiņām dzīvnieka izklaidei. Minimālie izmēri 40 x 30 x 30 cm. Galvenais, lai būrīša materiāls būtu izturīgs, viegli kopjams un dezinficējams. Žurkas nav vēlams turēt terārijā vai akvārijā, jo stikls aizsvīst un iekšpusē ir pārāk mitrs gaiss. Pakaišiem noder skaidas.

Žurkām nav nepieciešami īpaši klimatiskie apstākļi, tām piemērota istabas temperatūra. Ziemā telpās ar centrālapkuri gaiss gan var būt pārāk sauss. Būrīti novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un caurvējiem, jo dzīvnieki var viegli saaukstēties.

Šie dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi un ar interesi pēta visu jauno. Par to pārliecinājušies arī zinātnieki, pētot žurku uzvedību. Žurkas ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, tām patīk, ja ar viņām nodarbojas. Viegli pieradināmas, labāk iegādāties jaunu – pusotru līdz trīs mēnešus vecu dzīvnieku, kas pieķeras savam kopējam, atsaucas uz vārdu un nebēg, pat palaista "brīvsolī”.

Žurku vidū ir sastopami gan mīlīgi dzīvnieki, gan arī tādi, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izmēģinās zobus pie saimnieka. Tikušas brīvībā, žurkas grauž visu, kas pagadās, apvainotas tās kļūst ļaunatminīgas un atriebīgas.

Barošana

Žurku un peļu barošanai vislabāk izmantot gatavos granulētos barības maisījumus, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas. Papildus žurkām dod sulīgo barību – zaļumus, dārzeņus un augļus. Žurkas ir visēdāji dzīvnieki, tas nozīmē, ka barībā nedrīkst trūkt arī dzīvnieku izcelsmes produktu – liesas gaļas, biezpiena, olu, piena. Nebarojiet žurku ar sieru, desu vai citiem nepiemērotiem produktiem. Dzīvniekam, protams siers garšo, taču tas nenāk par labu veselībai. Zobu asināšanai noderēs koka gabaliņi un graužamas minerālvielu briketītes, ko var nopirkt veikalos.

Dzeramajam ūdenim žurkas mājā jāatrodas visu laiku. Higiēniskāka ir automātiskā dzirdinātava, kuru žurka ātri iemācās lietot.

Veselība

Veselam dzīvniekam ir gluds, spīdīgs apmatojums, spožas, modras acis. Normāla žurka ir rosīga un ziņkārīga. Saslimis dzīvnieks kļūst apātisks, atsakās no barības, kažociņš sabožas. Ja pamanāt kādas pārmaiņas dzīvnieka uzvedībā, pēc iespējas ātrāk nogādājiet pie veterinārārsta.

Biežākais iemesls, kura dēļ žurku saimnieki dodas pie ārsta, ir audzēji un vielmaiņas traucējumi. Tas ir nepareizas barošanas sekas.


Kailās žurkas

zupcina.jpg Kailās žurkas dēvē par Hairlass rat vai Rat-Fancy, un viņu dzimtene ir Liebritānija. Dzīves ilgums kailajām žurkām nav visai dižs - tikai apmēram gadu, labākajā gadījumā - pusotrs. Ir divu veidu kailās žurkas: sfinksi un reksi. Sfinksu žurkas ir pilnīgi kailas, savukārt reksiem atsevišķas ķermeņa daļas ir pārklātas ar asiem matiņiem - parasti tas ir purniņš, aste, kājiņas un pavēderīte. Ūsas kailajām žūrkām sprogojas, āda ir nedaudz caurspīdīga, silta un taustei patīkama. Viņām ir noapaļotas lielas ausis, gara aste, lielas izteiksmīgas acis, āda krokojas. Kailās žurkas ir visai saprātīgas un mīlīgas būtnes. Taču šādu žurku vairošana nav viegls darbs. Ļoti bieži sfinksu mātītēm nav piena, tāpēc mazie žurkulēni no bada var aiziet bojā. Reksiem šādu problēmu nav.

Mīļi un viegli kopjami

Tiem kam pieder šādi brīnumi, apgalvo - šie grauzēji ir brīnišķīgi mājdzīvnieki, kas neprasa daudz rūpju, lai arī ir dažas nianses, kas jāievēro:

  • jāizvēlas tāds būris un rotaļlietas, kas nevar traumēt maigo dzīvnieka ādu.

  • vajag sargāt kailos dzīvniekus no caurvēja un iekārtot tam siltu, mīkstu guļvietu.

  • kailajiem dzīvniekam nepieciešams proteīniem un taukiem bagātaka barība nekā pūkainajiem

     

 

 

Raksts tapis izmantojot žurnālu "Aste",


Šīs lapas adminstratores žurciņas