Bērniņš ļoti labi saprot, vai viņu gaida... - 2 Februārī 2010 - Vecākiem
Galvenie » 2010 » Februāris » 2 » Bērniņš ļoti labi saprot, vai viņu gaida...
19:41:28
Bērniņš ļoti labi saprot, vai viņu gaida...
   «Piedzimšana cilvēka dzīvē ir vislielākā krīze, jo mammas miesās viņam ir daudz siltāk un drošāk nekā plašajā, spožajā un aukstajā pasaulē, kurā viņš pēkšņi tiek izrauts,» stāsta psiholoģe Jolanta Puķe, uzsvērdama vecāku lomu sava mazuļa aprūpē jau teju no viņa ieņemšanas brīža.

Tieši no tā būs atkarīgs mazā cilvēka turpmākais dzīves gājums, tomēr nezināšanas vai pat apzinātas nevērības dēļ daudziem šis ceļš tiek sakropļots jau pašā tā sākumā.

Būt gaidītam un mīlētam

«Iemesli, kāpēc bērni ienāk ģimenē, ir ļoti dažādi. Visbrīnišķīgāk, protams, kad abi vecāki vēlas mazuli, ir viņam gatavi un apzināti virzās uz bērniņa radīšanu. Turklāt ar viņu attiecībām viss ir kārtībā un tajās valda mīlestība, ko iemiesot mazajā radībiņā. Pēc mazuļa piedzimšanas šīs attiecības nemainās vai pat uzlabojas,» raksturo psiholoģe, vienlaikus norādīdama, ka starp «negadījumiem» un neplānotiem notikumiem mēdz būt arī savtīgi un nelietīgi iemesli bērniņa ievešanai šajā saulē. «Piemēram, bērns tiek radīts, lai uzlabotu pāra attiecības, kas ir ļoti nejauki. Turklāt daudzi pētījumi apstiprina, ka līdz ar mazuļa piedzimšanu šādas attiecības vēl vairāk pasliktinās un galu galā tiek šķirtas. Bērns nekad nebūs tas, kurš samierinās divus pieaugušos. Taču vēl nejaukāk ir dzemdēt bērnus pabalstu un citu finansiālo iespēju dēļ bez jebkādas mīlestības un saprašanas, ko vecāki spēs savai atvasei dot materiāli un garīgi. Uzskatu, ka tā ir nelietīga bērnu izmantošana savtīgos nolūkos. Diemžēl nav likuma, kas aizliegtu šādiem vecākiem dzemdēt, tāpēc būtu jāsakārto sociālā sistēma, jāveic preventīvais darbs, lai nevienam nenāktu ne prātā radīt piecus bērnus tikai tāpēc, ka tā var iegūt papildu dzīvojamo platību no pašvaldības,» pārliecināta Jolanta.

Saprot, mātes miesās būdams

«Bērns ir vērtība, par kuru esam atbildīgi ne tikai, kad viņu radām, bet arī visā turpmākajā audzināšanā. Tā savukārt atkarīga no mūsu pašu vērtībām – vai tās ir mīlestība un savstarpējā cieņa, vai tomēr nauda?» turpina J.Puķe, norādīdama, ka mazulis «āra» psiholoģisko fonu uzsūc, vēl māmiņas puncī būdams. «Bērniņš ļoti labi saprot, vai viņu gaida, vai blakus ir tētis, vai apkārt ir miers, un piedzimstot attiecīgi uzvedas. Pētījumi pierāda, ja gaidībās māmiņa piedzīvojusi lielu stresu, piemēram, daudz strīdējusies ar savu partneri, mazulis būs nemierīgs, maz gulēs, daudz brēks, viņam būs paaugstināts muskuļu tonuss. «Ārējo» informāciju vēl nedzimušais uztver ne tikai no mammas, bet arī no tēva, tāpēc svarīgi, ka viņš jau tad veido attiecības ar savu atvasīti – pieskaras māmiņas puncim, runā ar viņu. Jūtot blakus tēti, bērns piedzimstot būs drošāks, vairāk uzticēsies pasaulei, zinās, ka mamma, kas mazulim ir barības un enerģijas avots, kā kapsula, kurā izaugt un labi justies, nav vienīgā viņa aprūpētāja.»

Ar bērnu ir jārunā

Dažkārt arī pēc mazuļa nākšanas pasaulē vecāki turpina domāt, ka atvasīte tāda lellīte vien ir, kas guļ, kur viņu noliek, un neko nesaprot. Tomēr tieši pirmajos divos dzīves gados piedzīvotais pamatīgi iespaidos bērna turpmāko attīstību, noteiks, vai, piemēram, mazais bērnudārzā kausies, vai spēs sevi organizēt darbam un uztvert skolotāju kā autoritāti, turpina J.Puķe, uzsvērdama sarunas nozīmi. «Būtu svarīgi ar mazuli runāties jau mammas puncī, bet, viņam piedzimstot, to turpināt. Par vēlu piecos gados sākt bērnam ko skaidrot! Tas nekas, ka sākumā mazais mums nespēj atbildēt. Viņš dod ziņu ar skatienu, mīmiku, balss intonāciju, ko jāprot nolasīt. Nevajag arī aiziet «uķi puķi» līmenī. Tas, protams, nenozīmē mazuli uztvert kā pieaugušo, tikai samazinātā formā. Viņš ir bērns ar savām īpašībām un domāšanas veidu, viņam ir tiesības just un izteikt savu viedokli.»

Neaugt pieskārienu badā

Bērna emocionālās labklājības un attīstības nodrošināšanā liela nozīme ir arī fiziskā kontakta pietiekamībai. «Tas ir tikai mīts, ka mazais izaugs raksturā stiprs, ja neiešu pie viņa, kad viņš gultiņā raud. Tajā brīdī bērns vēlas uzmanību, kas acīmredzot ir nepieciešama – vai nu viņš sabijies, vai redzējis sliktu sapnīti. Mazajam vajadzīgs atbalsts, drošība un gādība, pretēji veidojas trauksmaina personība. Turklāt, ja bērnam trūks fiziskā kontakta, viņš to iemācīsies dabūt pa savam – ja mani neviens nenoglāsta un neapskauj, tātad kaut kas jādara, lai es to dabūtu! Tādā gadījumā lielākoties tiek ņemta talkā sišana un plēšana,» stāsta Jolanta, piebilzdama, ka uzmanības trūkums vai tās pārmērība parasti izpaužas, piemēram, enurēzes vai citu veselības problēmu veidā. Dzenoties pēc labākā savam bērnam, kas vairumam vecāku ir dabiska vēlme, nevajadzētu arī pārāk aizrauties, mudina psiholoģe. «Daudzi mēģina sekot grāmatām un dažādiem priekšrakstiem, piemēram, kad mazajam jāsāk rāpot, sēdēt un staigāt, tajā pazaudējot savu bērnu. Viņš pats visu brīnišķīgi parāda. Svarīgi vien uztvert šos signālus,» teic Jolanta, novēlēdama mammām un tētiem būt gudriem, jūtīgiem, dzirdīgiem un vairāk paļauties uz intuīciju savas atvases audzināšanā.

Aiva, astoņgadīgā Jēkaba mamma:

Bērns ir mūsu ģimenes vislielākā vērtība. Šajā krīzes situācijā, kad daudzi zaudējam kādas materiālas vērtības un esam spiesti pārvērtēt lietas savā dzīvē, esmu nonākusi pie atziņas, ka, paldies Dievam, vislielāko vērtību manā dzīvē – dēlu Jēkabu un ģimeni kopumā – šī dižķibele man nevar atņemt. Diemžēl vecākais dēls Indriķis pasaulē nāca ar iedzimtu ģenētisku saslimšanu, un deviņu gadu vecumā mēs viņu zaudējām. Tas vēl vairāk ļāva apzināties, ka vesels, dzīvespriecīgs bērns ir vislielākā Dieva dāvana, laime un vērtība. Mēs ģimenē tāpēc ļoti priecājamies par viņu un jau no mazām dienām esam veltījuši Jēkabam lielu uzmanību, un uztvēruši dēlu kā līdzvērtīgu personību. Par spīti visiem puikas stiķiem un niķiem, priecājamies par viņu un arī neaizmirstam dēlam ik pa brīdim atgādināt, cik ļoti mēs viņu mīlam un ka viņš ir mana un vīra vislielākā laime. Mīļu vārdu mums visiem nekad nebūs par daudz, vai ne?

Liene, divu bērnu māmiņa:

Abi bērni mūsu ģimenē ieradušies plānoti un ļoti gaidīti. Zinot, ka dzīvē mēdz gadīties dažādi un pāri gadiem ilgi cīnās par iespēju tikt pie mazuļa, esmu pateicīga liktenim, ka abas grūtniecības iestājās apmēram, kā bija domāts, un noritēja bez lieliem sarežģījumiem. Bija gan brīdis, kas paspēja nobiedēt. Ārstam nepatika otrā mazuļa pirmās nedēļas. Nācās biežāk piestaigāt uz sonogrāfijām un ievērot saudzējošu režīmu. Tas bija īsts pārbaudījums, bet nevienu brīdi nepieļāvu domu, ka varētu bērniņu zaudēt. Uztvēru mazuli par reālu personu, nevis kaut kādu augli vai embriju, runāju ar viņu, citēju īpašus pantus no Bībeles, ka bērni ir Dieva svētība un ka nekas ļauns ar mums nevar notikt. Tas palīdzēja, un drīz vien visas problēmas atrisinājās. Attiecībās ar bērniem ir ļoti svarīgi jau no paša sākuma uztvert viņus kā līdzvērtīgus, runāties, lasīt grāmatiņas, dziedāt. Bērni nav manta! Kopā ar vīru cenšamies re­spektēt viņu gribu, domas, garastāvokli, lieki nekaitināt. Ne vienmēr tas ir viegli, jo vienkāršāk «aiztaisīt» bērniem muti un nolikt viņus pie vietas, nekā censties saprast, kas notiek, kāpēc mazais attiecīgi reaģē un ko vēlas ar to panākt.

Zemgales Ziņas
Kategorija: Grūtniecība | Skatījumu skaits: 2122 | Pievienoja: AIRITA | Atslēgvārdi: grutnieciba, sievietem | Reitings: 0.0/0