Pasaulē nav ciešākas saiknes par to, kas ir izveidojusies starp vēl nedzimušo bērniņu un viņa māmiņa. Vēl esot māmiņas vēderā, bērnam jau sāk veidoties savs raksturs un personība. Kas ir vajadzīgs vēl nedzimušajam mazulim, lai bērns māmiņas vēderā attīstītos emocionāli, kādas sekas ir vieliskai un emocionālai saiknei starp māmiņu un bērnu?

Vēl nedzimušais bērniņš:vienmēr nomodā

Ķīnā cilvēka vecumu skaita nedaudz savādāk nekā mūsu pasaules daļā. Bērna pirmajā dzimšanas dienā mazulis ir nevis 12 mēnešus vecs, bet gan 21. Klāt tiek pieskaitīti 9 mēneši māmiņas vēderā, jo bērna attīstību pirms dzemdībām ķīnieši uzskata par daļu no dzīves.

Mēs dzīves mēnešu un gadu skaitīšanu sākam ar piedzimšanas brīdi. Taču embriologi, ginekologi, psihologi un it īpaši jau topošās māmiņas un tēti šo gaidīšanas laiku uzskata par daļu no mazuļa dzīves. Daudziem nerodas nekādas šaubas, ka tas mazais kaut-kas māmiņas vēderā, kura sirds jau sāk sisties jau četras nedēļas pēc apaugļošanās, ir kas vairāk par kādu šūnu apkopojumu. Savukārt 12.grūtniecības nedēļā bērniņam māmiņas vēderā ir jau maziņas rociņas, katrā pirksta galiņā ir īpaši daudz jutīgu taustes šūnu pinumu. Katram mazulim parādās savi īpašie sejas vaibsti.

Tas, ka māmiņas vēderā aug jauna dzīvība ar savu raksturu, ir visiem skaidrs arī tad, kad tiek novēroti priekšlaicīgi dzimušie mazuļi. Bērniņiem, kas dzimuši 25.grūtniecības nedēļā, pietrūkst tikai zemādas aizsargājošā tauku slāņa un līdz galam attīstījušās plaušu alveolas. Rūpīgāk ieskatoties viņu mazajās, nepārtraukti kustīgajās sejiņās, var uzreiz pateikt, ka šīm mazajām personībām jau piemīt visa iespējamā jūtu palete. Viņi rauc pieri un sāk raudāt, piemēram, kad viņiem tiek paņemtas asinis analīzēm; viņi atslābinās un mēģina dažreiz pat uzsmaidīt, kad guļ uz māmiņas kailās krūts un jūt viņas sirdspukstus.

Mazuļiem, kas vēl nav priekšlaicīgi pametuši māmiņas vēderu, prāts ir nemitīgi nomodā tāpat kā priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem. Dzemde ir kā aizsardzības telpa, mazulis vēl īsti neatrodas šajā pasaulē. Tas nozīmē, ka mazulis māmiņas vēderā piedalās viņas dzīvē, mazulis jūt to apkārtējo vidi, kurā viņš piedzims. Šī apziņa ir fascinējoša un vienlaicīgi arī nedaudz nomācoša. Daudzas grūtnieces uzdod sev tādus jautājumus kā "Vai mazais manā vēderā tik tiešām saprot visu, ko es piedzīvoju?", "Vai viņš izjūt manas šaubas, raizes un grūtības, kā arī nervozitāti?", "Kas man būtu jādara, lai viņš vēderā justos labi?".

Mūsdienu zinātne ik pa laikam mēģina atbildēt uz šiem jautājumiem, šobrīt atrastas trīs svarīgākās atziņas:

1. Pastāv neapšaubāma vieliskā saikne starp māmiņu un mazuli

Vēl nedzimušais bērns tiek barots ne tikai ar barības vielām, māmiņas organisms mazulim piegādā arī ļoti daudz informācijas. Placenta kalpo par sava veida fizisko jūtu un hormonu sūtni, caur to informācija nonāk līdz bērnam. Ja topošā māmiņa izjūt stresu, tad palielinās hormona kortizola līmenis. Mērot nabassaites asinsspiedienu, mediķi ir pierādījuši, ja māmiņas sirdspuksti stresa dēļ aizkavējas un sasniedz mazuli vēlāk, tad arī vēl nedzimušā mazuļa stresa līmenis pieaug.

Uz stresu mazuļi māmiņas vēderā reaģē dažādi. Vieni paliek nemierīgi, sāk ļoti aktīvi kustēties. Citi savukārt saraujas, pievelk rociņas un kājiņas cieši klāt pie ķermenīša. Sajūtot māmiņas labo garastāvokli, mazulis reaģē nekavējoties. Endorfīni un citi laimes hormoni sāk plūst mazuļa virzienā, tiklīdz māmiņa ir atslābinājusies, priecīga un laimīga. Embriologi ir atklājuši, ka laimes vēstnešu receptori embrija smadzenēs attīstās agri un ātri. Veicot vēl nedzimušā bērnam elektroencefalogrammu, atklāts, ka līknes bija mazākas, kad zinātnieki palūdza topošo māmiņu (apmēram 20.grūtniecības nedēļā) iedomāties kādu īpaši patīkamu situāciju. Arī mazulis māmiņas vēderā varēja izjust šīs jaukās domās.

2. Nedzimušā mazuļa prāts attīstās, ar katru nedēļu bērns var aizvien skaidrāk saprast, kas notiek māmiņas dzīvē

Sākumā parādās taustes maņa. Jau septītajā nedēļā mazuļa āda sāk just. Bērns jūt, kā viņu apskauj augļūdeņi, viņa organisms izjūt māmiņas iekšējo orgānu ritmu, kas saskan ar viņas sirdspukstiem.

25.grūtniecības nedēļā ir attīstījusies vēl nedzimušā bērniņa dzirde. Katra topošā māmiņa to ir izjutusi – tiklīdz tiek ieslēgts mikseris vai tiek aizvērtas automašīnas durvis, mazulis vēderā saraujas.

Nedzimušie bērniņi diezgan agri sāk atšķirt "labos" trokšņus no "sliktajiem". Māmiņas mīlestības pilnie vēstījumi mazulim vienmēr nāk par labu. Uzrunājot savu mazo vēderā, viņš nomierinās vai arī priekā sāk spārdīties. Vairāki zinātnieki ilgu gadus pēta, cik cieša ir saikne starp topošo māmiņu un bērniņu viņas vēderā. Pētījuma ietvaros ginekologi lūdza sievietēm pēc ultrasonogrāfijas procedūras palikt guļus stāvoklī un lasīt savam mazulim priekšā. Rezultāti rādīja – lielākā daļa mazuļu atslābināti peldēja augļūdeņos. Mazuļa pulss palēninājās, dažkārt monitorā ginekologi saskatīja, ka pat mazuļa sejas vaibsti bija atslābinājušies.

3. Pastāv intuitīvā saikne starp māmiņu un mazuli

Zinātnieki, kas nodarbojas ar vēl nedzimušo bērnu dvēselisko dzīvi, uzskata, ka māte un bērns ir saistīti arī dvēseliski. Viņi to apgalvo arī tad, ja šo saziņas veidu nevar pierādīt ne ar bioķīmiskām analīzēm, ne ar ultrasonogrāfijas palīdzību. Bērniņš vēdera jūt māmiņas garastāvokli, viņš jūt māmiņas domas.
Labajās, harmoniskajās grūtniecības fāzēs topošās māmiņas priecājas par šo iekšējo saikni ar mazuli. Savukārt ne tik jaukos laikos šī saikne uztrauc sievietes, jo viņas saprot, ka viņas nevar noslēpt vienmēr esošās raizes no sava vēl nedzimušā bērniņa. Šīs topošo māmiņu domas noslogo bērniņu. Ja bērniņš caur māmiņu piedzīvo noraidījuma sāpes, tad, iespējams, viņam vēlāk dzīvē būs grūti patikt sev.

Mīlestības un paļāvības sajūtas liek vēl nedzimušajam bērniņam uzplaukt

Katra māmiņa vēlas, lai bērniņš viņas vēderā būtu laimīgs. Diemžēl, ne vienmēr apstākļi ir atbilstoši. Šis mazulis, ko sieviete iznēsā, var radīt ne mazums raižu. Un tas viss bērnam vēderā ir jāizdzīvo līdz ar māmiņu? Vai nav labāk visiem spēkiem apspiest negatīvās sajūtas?

Zinātnieki apgalvo, ka nē. Sievietēm nevajadzētu būt pret sevi prasīgām, bet nedrīkst arī domāt, ka mazulis vēderā nejūt to, ko jūt māmiņa.

Bērniņš vēderā cieš līdz ar māmiņu, ja viņai neiet labi. Ir sāpīgi to pat iedomāties. Bet zinātnieku atziņas ir arī ļoti iepriecinošas. Mazuļa dzīve māmiņas vēdera ir diezgan acumirklīga. Tā mainās tik ātri, ka vienu brīdi viņš cieš līdz ar māmiņu, bet jau nākamajā izjūt prieku, jo māmiņa atkal ir priecīga. Šīs īsās samierināšanās fāzes bērniņam nāk par labu. Kad sliktie laiki ir garām, tad mazulim dzīve māmiņas vēderā ir īsta paradīze. Bērns jūt, ka apkārt valda miers un saticība un ka arī māmiņa ir uz pareizā ceļa, lai šo stāvokli sasniegtu. Jau māmiņas vēderā mazulim veidojas šis emocionālais spēks nenolaist rokas ikreiz, kad kaut kas sāk neizdoties. Labāk ir paļāvīgi gaidīt nākamo laimes brīdi.

Trīres universitātes veiktajā pētījumā atklājas arī citas nomierinošas atziņas par šo tēmu:

• Nepastāv sakarības starp jaundzimušā piedzimšanas svaru, galviņas apkārtmēru, viņa vispārējo vitalitāti un māmiņas piedzīvoto stresu grūtniecības laikā. Tēze, ka bērna veselības stāvoklis ir atkarīgs no topošās māmiņas dvēseles stāvokļa, nav atstiprinājusies.
• Māmiņas divpusīgās sajūtas vai arī emocionāli grūtas dzīves fāzes nekaitē vēl nedzimušā bērniņā dvēseliskajai pasaulei. Tikai ilgstošs stress var satricināt bērna ticību pasaulei. Pēc piedzimšanas šie mazuļi kliedz daudz ātrāk un arī ilgāk, vai arī ir ļoti miegaini, apkārtējā vide viņus ļoti ātri nogurdina.
• Sievietes ķermenim ir īpaši aizsardzības mehānismi, lai pasargātu vēl nedzimušo bērniņu no stresa. Otrajā grūtniecības trimestrī placentā sāk veidoties īpašs enzīms. Tas var samazināt kortizola – galvenā stresa "pārvadātāja" asinīs – iedarbību un tādā veidā aizsargāt vēl nedzimušo mazuli. Kad stress līmenis ilgstoši ir ļoti augsts, tad šis mehānisms var pārstāt darboties.

Kāds būs mazuļa raksturs, nākot viņam pasaulē?

Gandrīz visiem jaundzimušajiem ir kādas rakstura īpašības, kuras viņiem ir devusi tā drošības sajūta māmiņas vēderā. Piemēram, kad mazie sāk rāpot pa savu grozveida vai parasto gultiņu un mēģina iebāzt galviņu starp groza pīnēm vai arī starp koka restēm (kas dažkārt izskatās tā, ka viņu galviņa ir iespiesta). Ko viņi tur meklē? Viņi meklē to pirms dzimšanas sajūtu, kad viņu galviņa bija cieši saspiesta starp māmiņas iegurņa kauliem.

Lielākā daļa bērnu piedzimst pasaulē ar domu, ka māmiņa ir siltums, tuvums, aizsardzība, viņas mīlestība vienmēr pasargās. Tās domas nemainīsies arī tad, ja deviņos kopā pavadītos mēnešos mazais ir izjutis visus māmiņas dvēseliskos pārdzīvojumus. Bērni ļauj māmiņām saprast, ka viņi uzticas viņām kā nevienam citam uz šīs pasaules. Viņi to dara dažādos veidos. Bieži vien tas notiek, īpaši reaģējot uz māmiņas balsi. Māmiņas balss skaņas palīdz mazajam cilvēciņam justies laimīgam.