Kā reaģēt, ja bērns sit, kož, sper un vispār šķiet agresīvs?

Bērns dusmojas, jo:

* cenšas pievērst sev uzmanību;

* nespēj tikt galā ar savām emocijām;

* ir noguris;

* izjūt konkurenci;

* cīnās par savu neatkarību;

* viņam tuvojas slimība.

Kā apturēt agresiju?

Bērna agresīvā uzvedība parasti vecākos rada bailes un apjukumu – ko darīt? Nav vienas receptes, kas derētu visiem bērniem, tāpēc svarīga ir uzticēšanās gan sev – ka es ar bērnu tikšu galā, gan bērnam – ka viņš nav slikts, kaut arī reizēm uzvedas agresīvi.
Jo bērniņš mazāks, jo mazāk var līdzēt ar vārdiem. Gadu pusotru vecam mazulim agresīvas uzvedības brīžos var paturēt roku vai pašu bērnu, var novirzīt viņa uzmanību uz kaut ko citu. Tas vairs nelīdzēs lielākiem bērniem, ar divus trīs gadus vecu bērnu jārunā. Bērnam nav jālasa morāle, bet vienkārši jānorāda: «Nesit!», «Nedrīkst sist!» Ar savu uzvedību vecākiem jādemonstrē, ka, piemēram, iekošana nav nekādi joki. Ja bērns ir dusmīgs vai pauž agresīvu uzvedību, nevajadzētu izturēties vienaldzīgi, bet sniegt atbalstu, mācot mazulim nomierināties. Stresa pilnajā situācijā bērnu nevajadzētu nosodīt un kritizēt, bet būt klāt un pieņemt – jā, tu esi dusmīgs, bet tāpēc ne mazāk mīļš – un domāt, kā palīdzēt. Optimāla pieeja, kas noder gandrīz visās bērna audzināšanas situācijās – ja bērnam kaut ko neatļauj, tad to neatļauj nekad! Ja bērns labi zina, ko nedrīkst, bet jau desmito reizi pārbauda vecāku pacietību – varbūt tomēr drīkst –, tad var izmantot loģisko seku principu. Piemēram, ģimenē tiek noteikts: ja tu sit, mēs neejam ārā vai neskatāmies multenes.