Gulēt iešanas laiks - Lielais bērns - Bērns - Vecākiem
Galvenie » Faili » Lielais bērns [ Pievienot jaunu ierakstu ]

Gulēt iešanas laiks
26.02.2010, 11:40:32

 

Daudziem bērniem ir problēmas ar vakara gulēšanas laiku. Viņi "stiepj" laiku un meklē visādus iemeslus, kāpēc neiet gulēt - "gribu ēst", "man gribās padzerties", "gribu vel vienu „multeni” paskatīties", „man vēl vajag pie datora pasēdēt”. Taču mēs zinām cik svarīgi bērnam ir miegs, tāpēc uztveram šīs atrunas kā bērnu niķus, un bieži stingrā balsī nosakām, "pietiek, ir vēls laiks un jau sen bija jāiet gulēt", vai sliktākā gadījumā, ja mazais sāk raudāt un mēs paliekam nervozi, tad mēs strādājam ar iebiedēšanas metodi: "ja tu neiesi gulēt es izslēgšu gaismu un aiztaisīšu durvis ciet" liekam bērnam, piespiedu kārtā, iet gulēt.

 

Arī ar tīņiem ir tieši tas pats. Es reiz lasīju vienu pētījumu, kurā bija salīdzināti divus gadus veci bērni un divpadsmit gadus veci bērni (jeb tīņu vecums). Attieksmē un vajadzībās ir vienkārši neaptveramas līdzības, bet par to kādā citā reizē noteikti izrunāsim.

 

Vai Jūs ziniet, ka bērna gulēšanas laiks ir viens no burvīgākiem laikiem, kad Jums un Jūsu bērnam paveras iespēja uzzināt vienam par otru ko jaunu. Tas ir mirklis, kas bērnam paliks atmiņā uz visu dzīvi un Jūsu piedāvāto, iemigšanas un attiecību modeli, viņš izmantos arī savā nākamajā ģimenē. Tas ir vecāku un bērnu tuvības laiks.

 

Pirms ejiet gulēt noklājiet blakus gultiņai segu tas simbolizēs atbrīvotības perimetru. Sataisiet siltu tēju - tas nomierinās un atbrīvos Jūs abus. Apsēžaties pie gultiņas uz segu un pajautājiet bērnam: "Par ko tu domā?" un Jūs redzēsiet, ka īstenībā Jūsu bērna prāts ir aizdomājies par daudzām un dažādākām lietām, pat tādām lietām, kuras Jums liekas, ka bērns nekad neaizdomāsies, nedomās. Tas viņu var ļoti pat satraukt. Ļaujiet bērnam pastāstīt visu, kas uz sirsniņu ir sakrājies dienas laikā. Tās var būt arī priecīgas emocijas, kas ir radījis bērnā satraukumu. Bērnam tāpat kā pieaugušajam ir grūti iemigt, ja diena ir bijusi bagāta notikumiem. Tas vairo negribēšanu iet gulēt. Tās ir apslēptās bailes palikt vienam ar saviem pārdzīvojumiem un pārdomām, domām, sajūtām, emocijām.

 

Tā kā bērnu pasaulē vēl daudzas lietas ir neizzinātas, bērnam dienas gaitā ir sakrājies daudz dažādu jautājumu, par dažādākām tēmām. Nebaidieties bērnam jautāt jautājumus, nebaidieties pateikt bērnam, ko Jūs domājat par dažādākam lietām, tēmām un jūtām. Bērnam tas ir ļoti vajadzīgs.

 

Pie manis reiz bija atnākusi sešpadsmitgadīgas meitenes mamma. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka nespēj ar savu meitu izrunāties. Parasta saruna vienmēr beidzas ar kādu strīdu. Bija ļoti daudz nesaprašanās un līdz galam neizrunātu lietu. Pajautāju viņai: „Kā Jūs pavadiet vakarus? Kā Jūs ejiet gulēt?” Māte atbildēja: ”Nu kā! Atnāku mājās, sataisu vakariņas, paēdu, skatos TV, meita savā istabā. Dažreiz mēģinu ar viņu parunāties, bet nesanāk. Vakars beidzas ar to, ka meitai kaut kas nepatīk, ko esmu viņai pateikusi, viņa dusmīgi aizcērt durvis, bet es eju gulēt ar asarām acīs.” Noklausījos, un ieteicu viņai vakara sarunas pie tējas. Tas ir uztaisīt tēju, izslēgt gaismu meitas istabā, jo kā teica Tomass Likona: „kad gaisma nodziest, arī barjerai ir tieksme pazust. Ir vieglāk runāt sirds valodu”, apgulties blakus meita, pasakiet, ka mīlat ļoti viņu un pajautājiet vai viņa mīl Jūs (nebaidieties saviem bērniem teikt, ka Jūs viņus mīlat, lai arī cik gadi viņiem būtu). Pēc tam pajautājiet: „Par ko tu domā?” un ļaujat viņai izteikties, izrunāties, atbrīvoties no dienas stresa. Nepārtrauciet viņu, neļaujiet savām emocijām iet pa priekšu. Ja bērns uz jūsu pirmo jautājumu atbild no aizsardzības pozīcijas: „neko!” sāciet ar sevi. Rādiet bērnam piemēru un sāciet ar savām domām. Tām nebūt nevajadzētu būt par to, ko Jūs domājat par viņu, viņas attieksmi, vienkārši, padalieties ar savu dzīves pieredzi, bet ne uzmācoši. Nedrīkst bērnam pateikt, ka tas, ko Jūs savā dzīvē esiet piedzīvojuši, tas, ko Jūs uzskatiet par pareizu ir tik tiešām vienīgais un pareizais. Tā nav. Tā noteikti nav. Pareizs tas būs tikai priekš Jums. Citiem tas var nederēt. Sāciet pavisam ar ko neitrālu. Sāciet ar kādu pārdomu par Jūsu dienas notikumu – darbu, gājienu līdz veikalam, varbūt kādu smieklīgu atgadījumu, kas ar Jums ir noticis. Nebēdājieties, ja pirmajā vakarā sarunas tomēr neraisīsies. Bērnā var nostrādāt neuzticības moments: „Tā... kaut kas jauns, kas būs tālāk?”

 

Nākamajā vakarā atnesiet meitai tēju, izslēdziet gaismu, „ierāpieties” viņas gultā, apsēžaties un atkal pajautājiet: „Par ko tu domā?” Jūs redzēsiet, ka ar katru reizi Jūsu sarunas būs interesantākas un atraisītākas. Jūs spēsiet labāk viens otru izprast. Jūs abas kļūsiet pavisam savādākas.

 

Kad vakara saruna būs beigusies, Jūsu bērnam un arī Jums būs vieglāk iemigt. Atstājiet to kā vakara rituālu, jo kas var būt sirsnīgāks, par kopā pavadītu laiku. Gulēt iešanas laiks ir viens no sirsnīgākiem rituāliem ģimenē. Šajā laikā var „runāt sirds valodu”.

 

http://www.managimene.lv

Kategorija: Lielais bērns | Pievienoja: AIRITA | Atslēgvārdi: sievietem
Skatījumu skaits: 1027 | Lejuplāžu skaits: 0 | Reitings: 0.0/0